Hokejs

Hokejs ir populārs sporta veids ko spēlē visā pasaulē. Spēlējot hokeju attīstās būtiskas sociālās prasmes, piemēram, komandas darbs, komunikācijas spējas un individuālā neatlaidība. Tā ir arī spēle, kas atalgojas ar fizisku aktivitāti gan tepat pie mums gan arī tādās siltās vietās, kā Mexikā, uzkrāj sevī ātrumu, roku – acu koordināciju un uzlabotu asinsvadu un sirdsdarbības spēju. Spēlējot hokeju tu arī uzlabo savu iekšējo garastāvokli un paaugstini laimes emocijas.

Hokeju spēlē galvenokārt komandās, gan sievietes, gan vīrieši jebkādā vecumā, ja vien veselība atļauj. Tiek veidoti dažādi hokeja klubi, kas katru gadu pieņem jaunus dalībniekus, pat pašus nepieredzējušos, lai no viņiem izaudzinātu zvaigzni. Daudzi cilvēki savu hokeja karjeru sāk jau no pašas bērnības, vēlāk kļūstot par patiešām profesionālu sportistu. Vidēji ASV un Kanādā hokejam sāk pievērsties no 5 – 8 gadu vecumam. 2013. gadā Kanādas hokeja turnīrs ļāva spēlēt komandām, kuru sastāvā bija spēlētāji virs 80 gadu vecuma. Šādas komandas bija vismaz ap 100.

Hokeja spēles mērķis ir pavisam vienkāršs – lietojot nūju, censties ievirzīt ripu pretinieka vārtos un gūt punktu komandas labā. Noteikumi ir ļoti līdzīgi futbola spēlei, tikai atšķirībā no futbola, ripu nepārvieto ar kāju, bet gan ar pieminēto nūju. Nūja ir aptuveni vienu metru gara, ar noapaļotu galu. Mērķis ir piepildīts un viens punkts ir iegūts, ja ripa ir pilnībā šķērsojusi pretējās komandas vārtu līniju. Komanda sastāv no 11 spēlētājiem – vārtu sargs, aizsargi, pussargi un uzbrucēji. Standarta hokeja laukums ir 91,4m x 55m liels, taču var atšķirties.

Viena hokeja spēle parasti ilgst 70 minūtes, kas sastāv no divām daļām, katra 35 minūšu gara. Olimpiskajās spēlēs vai citos svarīgos mačos, ja spēle beidzas ar neizšķirtu, tiek piešķirts papildus laiks, kas ir 15 minūtes. Papildlaikā tiek spēlēts līdz pirmajam vārtu guvuma, bet, ja arī tad netiek gūti vārti kādas komandas labā, tiek mesti “bullīši”.

Vīriešu hokejs ir populārāks kā sieviešu. Pirmās Olimpiskās spēles vīriešu hokejā notika 1908. gadā, bet sievietes šo spēli olimpiskā līmenī spēlē kopš 1980. gada. Hokeja nosaukums, domājams, cēlies no franču vārda “hocquet”, kas nozīmē šķību nūju vai ganu ķeksi.

Hokeja spēlei, kā jau visām lietām, var atrast gan savas priekšrocības, gan arī trūkumus.

Spēlējot hokeju, attīstās fiziskās priekšrocības:

  • Tas samazina ķermeņa tauku daudzumu. Ātrā un dinamiskā spēle prasa lielu piepūli un kalorijas tiek dedzinātas lielos tempos. Vidēji hokejists dedzina 0,136 kalorijas vienā minūtē.
  • Hokejs palīdz attīstīt organisma sirds un asinsvadu sistēmu. Uzlabota sirds un asinsvadu sistēma uzlabo elpošanu un vispārējo veiktspēju.
  • Hokejs uzlabo augšējo un apakšējo ķermeņa muskuļu spēku. Tas ir lielisks veids kā attīstīt spēcīgus kāju muskuļus. Arī plecu muskulatūra paliek spēcīgāka.
  • Hokejs būvē koordinācijas iemaņas(vairāk informācijas šeit). Tas balstās uz savstarpēji labu koordināciju starp rokām un acīm, uzlabo refleksus un reakcijas laiku.

Kā viens no lielākajiem trūkumiem, spēlējot hokeju, ir iespēja iegūt traumas. Hokejisti var iegūt plecu, elkoņu, muguras, gūžas, ceļu un potītes traumas. Strauji virzoties pa ledu, hokejistiem ir iespēja sadurties savā starpā. Jauniešu spēlēs ir apmēram trīs reizes vairāk ievainojumu nekā pieaugušo spēlētāju vidū, jo jaunie ir agresīvi spēlētāji. Apmēram no visām iegūtajām traumām, 23 procenti ir tieši galvas un kakla traumas. Hokejs bieži vien izceļas ar savu vardarbību starp spēlētājiem. Bieži vien novērojams sportistu kautiņi, izskaidrojot savas attiecības. Tieši šis ir iemesls, kāpēc daudzi vecāki nevēlas savus bērnus vest uz hokeja nodarbībām.